"Vecmammas Žigulītis"
Posted: 03 Sep 2013, 23:37
Viss sākās jau bērnībā, ja pavisam precīzi, tad 1989. gada 5. Augustā, pusotru gadu pēc manas dzimšanas. Tā ir diena, kad mana Vecmamma iegādājās šo brīnišķīgo VAZ 21063. Varu teikt, ka ar šo auto braucu pēdējos 24 gadu, lai gan pie stūres tikai kopš 2010. gada, kad Vecmamma izdomāja iegādāties sev citu auto - Audi A4, piebistot: "Ja jau citi var mašīnas mainīt, kāpēc gan es nevarētu!". Tā, šis auto nonāca manās rokās. Nu jau ir pagājušas 4 vasaras un 3 ziemas kopš ikdienā pārvietojos ar Žiguli, un daru to labprāt.
Bet tagad, par visu pēc kārtas:
Lūk, šis ir mans VAZ 21063 jeb "Vecmammas Žigulītis" (2010. gads)
Kad Vecmamma nodeva Žiguli manā pārziņā, bija nobraukti aptuveni (1)55555 km
Diemžēl sistemātisku auto fotodienasgrāmatas veikšanu sāku veikt tikai pēdējā gada laikā, tāpēc sākotnējo bilžu ir maz. Arī Vecmammai šis nebija "kulta" auto, kā tas ir mums VAZistiem, bet gan ikdienas instruments ar ko pārvietoties, līdz a to nekādas īpašās fotosesijas nav veiktas. Jebkurā gadījumā, neko garām palaidis neesmu, jo 21 gada laikā auto savu izskatu nav mainījis, cik vien piešpaktelēti sliekšni un pārkrāsotas pāris detaļas.
Kad sāku ikdienā braukt ar Žiguli, protams, nekādas kardinālas pārmaiņas vai pārbūves neplānoju un neveicu, vienkārši braucu, kad saplīsa, tad remontēju, stāvēju meistariem blakus un palēnām sāku mācīties kas lācītim vēderā.
Jāņu dienas izbraucieni, draugu vizināšana, un tīri ikdienišķa pārvietošanās.
BET, kad biju nobraucis pirmo ziemu, secināju, ka tie bleķi kūst ātrāk nekā sniegs pavasarī. Pa nākošo vasaru nopiķoju apakšu, salīmēju ar epoksīdiem visu, ko varēja vēl salīmēt, un tik braucu tālāk. Bet pēc otrās ziemas rezultāts jau bija katastrofāls, un atlika tikai divas iespējas - iznīcināt ģimenes relikviju, vai ļaut tai piedzīvot otro mūžu. ES IZVĒLĒJOS ĻAUT SEV TO PRIEKU BAUDĪT BRAUKŠANU AR PADOMJU KULTA AUTO.
RESTAURĀCIJA 2012. GADS.
Tāds nu viņš, mans vaziņš izskatījās pirms restaurācijas. Bildes runā pašas par sevi.
Šādi viņš izskatās puspliks un pusjaukts. Jāpiebilst, ka sliekšņi tika pārmetināti pirmo reizi 24 gadu laikā, durvis un sāni ir bijuši špaktelēti un krāsoti, bet viss pārējais bija saglabājies neskarts. No vienas puses, stāvoklis priekš 24 gadu braukšanas nav nemaz tik traģisks, jo braukts tika gan ziemā, gan vasarā. No otras puses, nebija tālu, lai mašīna būtu pārlūzusi uz pusēm, jo priekšējā stojka un sliekšņu ribu vienkārši vairs nebija, viss bija izrūsējis.
Restaurācija, jeb detaļu pārmetināšana un virsbūves pārkrāsošana ilga 6 mēnešus un prasīja ne mazums nervu, detaļu un līdzekļu, bet rezultāts ir tā vērts.
Bet tagad, par visu pēc kārtas:
Lūk, šis ir mans VAZ 21063 jeb "Vecmammas Žigulītis" (2010. gads)
Kad Vecmamma nodeva Žiguli manā pārziņā, bija nobraukti aptuveni (1)55555 km
Diemžēl sistemātisku auto fotodienasgrāmatas veikšanu sāku veikt tikai pēdējā gada laikā, tāpēc sākotnējo bilžu ir maz. Arī Vecmammai šis nebija "kulta" auto, kā tas ir mums VAZistiem, bet gan ikdienas instruments ar ko pārvietoties, līdz a to nekādas īpašās fotosesijas nav veiktas. Jebkurā gadījumā, neko garām palaidis neesmu, jo 21 gada laikā auto savu izskatu nav mainījis, cik vien piešpaktelēti sliekšni un pārkrāsotas pāris detaļas.
Kad sāku ikdienā braukt ar Žiguli, protams, nekādas kardinālas pārmaiņas vai pārbūves neplānoju un neveicu, vienkārši braucu, kad saplīsa, tad remontēju, stāvēju meistariem blakus un palēnām sāku mācīties kas lācītim vēderā.
Jāņu dienas izbraucieni, draugu vizināšana, un tīri ikdienišķa pārvietošanās.
BET, kad biju nobraucis pirmo ziemu, secināju, ka tie bleķi kūst ātrāk nekā sniegs pavasarī. Pa nākošo vasaru nopiķoju apakšu, salīmēju ar epoksīdiem visu, ko varēja vēl salīmēt, un tik braucu tālāk. Bet pēc otrās ziemas rezultāts jau bija katastrofāls, un atlika tikai divas iespējas - iznīcināt ģimenes relikviju, vai ļaut tai piedzīvot otro mūžu. ES IZVĒLĒJOS ĻAUT SEV TO PRIEKU BAUDĪT BRAUKŠANU AR PADOMJU KULTA AUTO.
RESTAURĀCIJA 2012. GADS.
Tāds nu viņš, mans vaziņš izskatījās pirms restaurācijas. Bildes runā pašas par sevi.
Šādi viņš izskatās puspliks un pusjaukts. Jāpiebilst, ka sliekšņi tika pārmetināti pirmo reizi 24 gadu laikā, durvis un sāni ir bijuši špaktelēti un krāsoti, bet viss pārējais bija saglabājies neskarts. No vienas puses, stāvoklis priekš 24 gadu braukšanas nav nemaz tik traģisks, jo braukts tika gan ziemā, gan vasarā. No otras puses, nebija tālu, lai mašīna būtu pārlūzusi uz pusēm, jo priekšējā stojka un sliekšņu ribu vienkārši vairs nebija, viss bija izrūsējis.
Restaurācija, jeb detaļu pārmetināšana un virsbūves pārkrāsošana ilga 6 mēnešus un prasīja ne mazums nervu, detaļu un līdzekļu, bet rezultāts ir tā vērts.
Prieks par tiem cilvēkiem, kas arī ikdienā izmanto žigulīti! Daudzi viebjās un saka kā ar tādu var katru dienu braukt, bet redz es varu un tas sagādā prieku! Un ne jau tos mazākos attālumus braucu! 
