Kopš piecpadsmit gadu vecuma krāju naudu žigulītim un pārvarot dažādus šķēršļus 21. jūlijs ir diena, kad pie tāda beidzot tiku. Šodien sanāk mēnesis tad nu sadūšojos kaut ko uzrakstīt.
Toreiz žvingulis maksāja ap 50 latiem un man bija jau trīsdesmit, taču, kad otru reizi iesnaudos autobusā braucot uz laukiem no treniņiem un pabraucu divas pieturas tālāk kā vajag, sapratu, ka mobilais telefons reāli ir vairāk vajadzīgs.
Otrreiz žigulītim biju tuvu universitātes laikā, kad mans opel kadett, baltais sputņiks, vairs nebija rentabli metināms un lāpāms. Tad arī pievienojos forumam 1. septembris 2011 (pats pabrīnījos, cik sen). Toreiz Ventspilī stāvēja gadu nebraukts 1991. gada 2106 pilnīgs stock un ievērojot studenta pieticību un attapību atradu tur servisu un sabliezu meistaru, kas pat bija gatavs atbraukt un pakaulēties par žiksi. Pa vasaru „izcēlu reālu naudu” no lūžņiem un radinieki neļāva pusi ieguldīt žiksī. Piemeta man un sanāca c4 A6 avantam - lēti un praktiski. Pa vidu vēl ar šo to pabraukāju, taču kaut kā negāja, strādājot normālu atmaksātu darbu, galīgi negribējās dzīvot mašīnai. Nolēmu sirsnīgi šķirties no sava 2.8 quattro kaupja un naudiņas palika vis kaut kam citam pluss vēl žiksim. Jāpiebilst, ka ikdienā esmu aprīkots ar darba auto un vāģi vajag tikai brīvdienām.
Pēdējā liriskā atkāpe
- simpātijas pret žiksi sākās bērnībā, jo vectēvam tālajā 78. gadā, kā galvenajam kolhoza cūkkopības tehnologam, piešķīra sarkanu 2101 ar melno salonu. Vēlāk visu jaunību sencis norullējis un turējis kārtībā, cik nu tajos laikos varēja. Es pieķēros klāt četrpadsmit gados, kad onkulis iedrošināja, ierādīja kas un kā, kopīgiem spēkiem pastāvējušo aparātu izdevās iešķilt dziesmā. Daudz gan nepabraucu, jo bremzēja tikai pusotrs priekšējais ritenis un nedēļu vizinoties pa laukiem vajadzēja pusotru litru DOT 4. Tāda kabatas nauda man nebija! Žiksis vēlāk aizgāja naglās. 
Tātad pēc sešu mēnešu meklēšanas un sešu septiņu vazu apskates (meklēju septīto, bet vienu sesto ar apskatīju) atzinu par labu esam šo ķiršu garšas ledenīti. Onkulis gan baigo naudu gribēja, bet izdevās atstāt normālu iespaidu un vienojāmies.
VAZ 2107
1997 gada izlaidums
1.5 motorītis
Noskrējis sešus tūsktošus otrajā riņķī
Stāvoklis labs. Sterils, daudz maz orģināls taču labi pastāvējis - pēdējā apskate veikta vienpadsmitajā gadā. Bundža izskatās OK, taču rūsas perēklīši ir spārnu apakšā, uz brilles un sliekšņos - neforši, bet nav tā, ka gribas apmeklēt metināšanas kursus.
Riskēju - braucam ar draudzeni pārrakstīt, pērku viendienīti, savācu žiksi un mizāju uz CSDD. Pēc pirmajiem nobrauktajiem 30 km
gan pa galvu ieskrēja pārdesmit argumenti- nafig man to vajadzēja. 
Un tomēr, kad apskates čalis (visu cieņu viņam) ielīmēja smuku uzlīmi un novēlēja labu dienu, sapratu, ka diena tāda patiesi ir. Tālāk jau mierīgs un traki cepīgs ceļš uz Liepāju. Saldū „Statoil” viens poļu tālbraucējs pienāca aprunāties par žikšiem un kā šis savu jaunību tādā nosēdējis. Vakarā vēl čomiem atrādīju un omi izvizināju -prieks pašam un citiem. 
Tā kā biju atvaļinājumā, kas nedaudz spieda arī beidzot žiguli atrast, jo nebija jau ar ko braukt, intensīvi to izmantoju. Uz ceļiem satikts rallyfan un paldies Rausim par komplimentu. Samazgāju un sanāca šitādas bildes:
šāda motortelpa
šitāds badžītis
šitāds saloniņš
Onkulis bija izcēlis orģinālo piecinieci un atstājis man sestā četrnieci. Tad nu tika iegādāta jauna lietota pieciniece no viena ukraiņa Spilvē, ko veiksmīgi arī uzinstalēju. Iegāzu divus litrus Volvoline kārbas eļļu un izklausās, ka kāds primārās ass gultnis ir spēcīgi saēdies - gārdz kā negudrs. Mācība - ātrāk neko virsū nelikt kamēr kārtīgi nepārlasa. Tad nu tuvākais mērķis ir restaurēt kārbu.
Baigi gribējās aizlaist braucienā un škrobe, ka netiku, taču visu finansiāli pavilkt nevar. Sanāca divas nedēļas vēlāk aizbraukt pa citām darīšanām uz Latgali. Divus km līdz draudzenes sētai uz grantētā ceļa izskrēja āpsis, knapi savācos un sanāca tā, ka labajai aizmugurējai riepai norāvu ventili.
Un cik tas bija patīkami - izvilkt veco labo domkratu, atvilkt skrūvītes un ērti, nevienu somu no badžīša ārā nevelkot, nomainīt riteni. Kas vēl jautri - braucu atpakaļ uz Rīgu un rezerves ritenis ar saplīsa tieši pirms Aglonas DUS. Man trīs izmisuši pasažieri un veiksmes stāsts- pienāk džeks, kas tieši piebraucis uzpildīties. Šim pašam savs riepu serviss, laba noliktava ar gumijām un pus stundas laikā labais cilvēks atrod man jaunu riepu, ieliek kameru, nobalansē un novēl laimīgu ceļu-visi turpinam ceļu uz Rīgu. Otra lieta, ko drīzumā vajadzētu sakārtot ir atrast normālus bezkamerniekus.
Par citiem plāniem:
Tā kā sanāks pabraukt lielākus attālumus un žiksim ar četrnieci tie 9 -10 litri/100 km sanāk, ar piecinieci neizskatās, ka dikti mazāk sanāk, tad nu jāpadomā par gāzi. Ledenīti plānoju kustināt brīvdienās un citās dienās, kad ienāks prātā. Problēmas radīs remonta vietas atrašana Rīgā, jo nav man garāžas, tā kā lielāku skrūvēšanu būs jāveic Liepājā. Taču, ja kādam Rīgā ir viesmīlīga garāža un var uzņemt pie sevis kompānijā paskrūvēt - es tikai priecātos.
Kopumā gribu ledenīti uzturēt oriģinālā paskatā ar šādiem tādiem uzlabojumiem, kas atvieglo tā lietošanu. Kaut kādu ogu jau ar vajadzēs izdomāt. Ir doma žiksim pa ziemu salasīt jaunus abus tiltus, jo šie ir pastāvējuši ar visām izrietošajām sekām. Ir vīzija par kārtīgas mūzikas ielikšanu, taču tehniski vēl neesmu savienojis vēlmes ar iespējām. Vizuālo domājams, ka kādu gadu aizskaršu tikai sīkumos. Ar pārkrāsošanas un metināšanas darbiem jārēķinās būs pēc nākamās ziemas, ja šoziem nemērcēšos sāls klučos. Par motorīti un jaudām pagaidām skaļus mērķus nesaukšu. Kā viss sanāks - nevar zināt. Apņēmības pagaidām netrūkst un vēlme uzturēt vīrieša ģenētikā ielikto tehnisko domāšanu, ko nodot tālāk, arī ne. Ar to gribu teikt, ka neesmu mehs, bet labprāt šo to iemācītos un saprastu.
šitā nesenākā bilde. ...peļē nav no manis, bet izskatās!
Paldies par uzmanību!
