Prieks, ka ir interese par šo aparātu.
Par telti: Biju domājis, ka viņa skrūvējas klāt pie jumta bagāžnieka, taču kļūdījos, jo jumta bagāžnieka trubas ir daudz resnākas kā telts kastes stiprinājumos, man visā šinī komplektā iztrūkst divas galvenās trubas, kas visu šo pasākumu varētu padarīt reālu. Bet līdz vasarai vēl daudz laika, būs jāuztaisa no rokas, cik gan sarežģīti tas varētu būt?
Par bagāžnieku: Tā bagāžnieka ietilpība ir tāda mānīga lieta, ja ir pacelti beņķi un ir aizmugurējie plaukti uzlikti, tad bagāžnieka vispār nav, rekur bilde ko atradu internetā. Viss bagāžas nodalījums sanāk tikai 30cm augsts.
Cik es esmu dzirdējis no visādiem gudriniekiem, tad kombi vispār skaitās nevis universālis, bet gan hečbeks. Vēl bieži dzirdu par to, ka Iževska, kur tika radīts arī šis brīnums bija labākā rūpnīca, kur ražoja Moskvičus, jo tā bija tanku rūpnīca, kurā bija salīdzinoši daudz mazāk brāķi un darbs tika veikts kvalitatīvāk nekā citur.
Par braukšanu: Braucot ir tiešām ļoti interesantas sajūtas, daudz savādākas kā ar žiguli. Moskviči jau pēc definīcijas ir kā ļerpatas, līkumos nenormāli sverās uz vienu pusi, bet vislielāko odziņu piedod tās diagonālās riepas. Pat braucot pa sausu asfaltu, līkumā liekas, ka mašīna staigā tā kā uz zemes ceļa, ļoti savadbīga sajūta.
Diemžēl dinamika gan vēl nav tāda kā grībētos, bet tas līdz vasaras vidum būs sakārtots.
Viens no visekstrēmākajiem atgadījumiem kopš ņemos ar padomju auto bija tieši ar šo auto. Nākošajā dienā pēc tam kad biju uzstādījis žiguļa karburatoru, braucu mājās pēc darba piektdienā ap 17.00 un auto sāka nenormāli rīstīties, domāju, ka degviela beigusies, tāpēc aizrāpoju līdz Lubānas ielas Statoilam un uzpildījos, likās, ka problēma vairs nav. Taču braucot augšā Dienvidu tiltā, virzienā uz Pārdaugavu, atkal sākās šķaudīšana, mēģināju visu, bet tā arī stāvajā kalnā netiku, paliku tieši šeit.
Situācija neapskaužama, visu pasliktina tas, ka mašīnai nav avārijas gaismu, satiksme ir nenormāli intensīva un mašīnu ar rokasbremzi uz vietas nevar noturēt. Mans kombi noslāpa un ne par ko nevarēju pierunāt viņu strādāt. Variantu arī baigi daudz nav, lejā noripot nevaru, jo nav avārijas gaismas un ļoti tālu jāripo, nomales arī nav. Pēc kādas 10minūšu stāvēšanas tomēr izdevās piedarbināt un braucot tikai ar čoku izdevās tikt augšā kalnā un pāri Dienvidu tiltam, bet nu stresiņš bija, jo citas Dienvidu tilta vietas ir vēl nepiemērotākas noslāpšanai bez avārijas gaismām. Problēmas cēlonis bija pavisam vienkāršs. Tīrot karburatoru biju palaids garām, ka viņā iekšā arī ir degvielas filtrs, kas bija pilnībā ciet un tāpēc karburatoram vispār nepieplūda degviela. Īsāk sakot, aizraujošs ceļš mājup bija.
Interesants uzlabojums, par, kuru biju piemirsis pastāstīt. Lielas problēmas sagādāja oriģinālie logu apmazgātāji, gar tiem salonā tikai iekšā ļoti daudz ūdens un pienākošās ūdens trubiņas bija tik sacietējušas, ka ņemot nost saplīsa. Bet par laimi, tēvs nākošajā dienā brauca nodot asinis un paprasīja vai viņš nevar nopirkt no viņiem tās kapilārās trubiņas, jo tās ir tieši tāda paša izmēra. Asinsdonoru centra darbinieki pasmīnēja un atdeva vairākus komplektus ar pilnīgi jaunām un ļoti elastīgām caurulītēm, par brīvu. Lai netecētu ūdens iekšā salonā nācās uzlikt "špricalkas" no Volvo, kuras no iekšas pieskrūvējas ar uzgriezni, kas nozīmē, ka viss tiek normāli noblīvēts. Špricē arī labāk, jo katrai ir divas sprauslas, vienīgais šķidrums beidzas ļoti ātri, bet ar to var sadzīvot.
Ja jau par ūdeni sāku. Visu vasaru bija problēmas ar to, ka aizmugurē pie pasažieru kājām un priekšā pie pasažieru kājām bija nenormāli daudz ūdens, tā kā visa skaņas izolācija būtu izmērcēta vannā. Tikai uz vasaras beigām pamanīju, ka ūdens krājās pie kājām arī tad, kad lietus ārā nemaz nav bijis, kas likās ļoti aizdomīgi. Nākošais, ko pamanīju, bija tas, ka bremzējot kaut kur ūdens šlakstās salonā, ļoti aizdomīgi likās. Pēc sīkākas papētīšanas atklāju, ka sliekšņos caurumi ūdens novadīšanai ir aiztaisīti ar plastelīnu un tie ir pilnībā pilni līdz augšai ar ūdeni. Pēc plastelīna izķeksēšanas ūdens gāzās ārā ar milzīgu sparu, no katra sliekšņa apmēram 3-4 litri iztecēja.
Uz nākošo vasaru ļoti gribējās uztaisīt visur normālu antikorozijas apstrādi, tāpēc tikai norauti nost spārni, jo tiem nebija "patkriļņiku" un smiltis bija sākušas krāties tur, kur tām nevajadzētu. Izpūtū arī sliekšņus, visas durvis, kabatas un pakaļējos spārnus.
Šinī bildē gan pēc normāla ciklopa izskatās. Pie reizes norauta arī nost reste, jo to vajag nopulverot, tāda sagurusi izskatās.
Riepu protektora zīmējums gan tieši laikā.
Un tad pats lielākais un nozīmīgākais darbs. Tikai izlemts, ka nav ko ākstīties un jārauj tas Uzam-412 dzinējs ārā, jo neiet tā kā vajadzētu.
Dzinējs tikai izjaukts līdz pēdējai skrūvei, protams, bez pārsteigumiem neiztika. Pirmkārt, jau tas, ka izspiedējgultnis bija salūzis uz pusēm, kas ir ļoti izplatīta problēma Maskaviešiem, pēc tam, kad ir bijis salipis sajūgs. Bet uz priekšu kustēja, jo Maskaviešiem kā izspiedējgultnis kalpo sapresēta ogle ar īpaši labām slīdes īpašībām.
Kļokvārpstas pamatgultņi ideālā stāvoklī, te pirksti klāt nebūs jāliek.
Lielākas problēmas ar visu dzesēšanas sistēmu, tā bija pilnībā aizaugusi ar kaut kādu zampu, kuru var redzēt uz čaulām, tas izskaidro kāpēc pie lielas slodzes un motors gribēja nedaudz uzkarst un arī to kāpēc salona apkure strādāja tad, kad viņai ienāca prātā.
Vislielākais pārsteigums par gredzeniem. Divos cilindros gredzeni bija pilnibā saplīsuši uz pusēm, jābrīnās kā tas dzinējs vispār strādāja un arī par to, ka pēc kompresijas mērījumiem spriežot, viens no šiem cilindriem pat strādāja labi.
Par laimi atradu, ka viens onkulis tirgoja visu cilindru grupu par 40 eur(čaulas, virzuļi, gredzeni) Gulbenē. No viņa arī, braucot uz laukiem, visu nopirku. Visas detaļas nelietotas. Diemžēl, viss nebija tik rožaini cik gribētos. Eksperti pamērīja un pateica, ka starp čaulu un virzuli ir pārāk maza spēle, īsāk sakot, jau no rūpnīcas neprecīzi izgatavotas čaulas. Tas īstenībā nav nekāds brīnums, jo visiem zināms fakts, ka kā rezerves detaļas pārdeva brāķētās detaļas, kuras rūpnīcā mašīnai neuzstādīja. Rezultātā nācās tērēt vēl 10eur par katras čaulas honēšanu.
Kopš šī visa jau pagājis kāds laiciņš, motors jau ir iekšā auto un viss strādā, vienīgā problēma bija ar nepareizi salikto sadalītāju, bet tas tika ātri novērsts. Pilnai laimei vēl gribētos Weber tipa karburatoru ar tiem visas manas mašīnas kaut kā strādā labāk.
Tas pagaidām arī viss par ko varu noziņot, sākoties labajam laikam būs jāsāk rosīties ap šo brīnumu, lai varētu vasarā vizināties un, kas zina, varbūt aizšaut uz kādu festivālu ar to jumta telti, domāju, ka daudzi tādu brīnumu nebūtu redzējuši
